Kā programmējot vācu mēslus

Hola Datuvito! Ar prieku var paziņot, ka Čīle plāno izglītot jaunus datoriķus ar akciju „Kodēšanas stunda”. Tas nozīmē, ka drīz visiem programmētājiem pievienosies daudz jaunu zinātkāru datoriķu. Vienīgi gribētos zināt, kādi viņi būs. Paskatīsimies, kā tieši Čīles Universitāte plāno sagatavot jauniešus programmēšanai.

Tiek piedāvāta šāda spēle.



Spēle ir pavisam vienkārša un daudziem jau zināma. Objekts A (Šoreiz vīrs pļavā) jāaizvirza līdz objektam B (sunim) ar komandu palīdzību. Pateicoties google translate, esmu noskaidrojis, ka:
Avanzar – kusties uz priekšu.
Girar a la izquierda – griezties pa kreisi.
Girar a la derecha – griezties pa labi.
Iniciar – sākt.
Viss ir skaidrs, saliekam komandas un aizvadam cilvēku līdz sunim. Nonāku nākošajā līmenī. Cilvēks līdz sunim, nākošais līmenis... Gluži vienkārši. Tā nu pavadu savu laiku, tiekot pie suņa, līdz negaidīti viss mainās.



Mana suņa vairs nav. Es nezinu, varbūt spāniski tika paskaidrots, kur mans suns palika, bet es par to nejūtos informēts. Spēle grib, lai es sāku vākt mēslus. Teiksim godīgi, neizskatās, ka tie būtu piederējuši manam sunim, bet labi. Sāk šķist, ka spēle mani tiešām sagatavo programmēšanas darbam. Komandu līnija ir tukša, es negribu pat sākt. Tūlīt, to izdarīšu un miers.



Šī spēle kļūst arvien reālistiskāka. Ne tikai tiek attēloti arī programmēšanas degošie termiņi, bet ar akmeni tiek pat simboliski norādīts, ka atpakaļceļa tev vairs nav. Man rodas aizdomas, ka jaunie koderi no Čīles nebūs entuziastisks jauniešu bars, bet smēķēt sākuši, nomākti, dzīves sagrauti un izmisuši 15 gadnieki. Es gribu atpakaļ savu suni.



Un esmu sasniedzis pēdējo līmeni. Tas ir viss. Tā beidzas šī spēle – ar rūgtu metaforu par programmētāja dzīvi. Es nezinu, vai esmu ko iemācījies un nejūtos īsti entuziastisks, bet varbūt tāds bija mērķis.